Kurš no mums gan kādreiz nav nokļuvis situācijā, kad kāda šķietami vienkārša teksta jēga pat dzimtajā valodā nav pilnībā saprotama, nemaz nerunājot par tekstiem kādā jau it kā labi apgūtā svešvalodā! Kādēļ tā? Iemesli tam var būt visdažādākie: nepazīstamas nozares termini, svešvārdi, apvidus vārdi, jaunvārdi, novecojuši vārdi, sarunvalodas izteicieni, personu vārdi vai ģeogrāfiski nosaukumi, vārdu spēles, svešas vides attēlojums, neloģisks vai pārāk sarežgīts tēmas izklāsts, vai vienkārši nepietiekamas leksikas vai gramatikas zināšanas svešvalodā. Šo uzskaitījumu droši vien varētu turpināt.

Ja esi kādreiz mēģinājis/usi pārtulkot kādu teikumu, tad tev noteikti ir zināma arī pretējā sajūta, kad liekas, ka visi vārdi ir saprotami, tomēr pateikt to pašu citā valodā ir grūti, jo teikuma jēga nav skaidra. Dažādu tautību cilvēki tiešām vienu un to pašu domu nereti „ietērpj” pat pilnīgi atšķirīgos vārdos, kurus pārtulkojot, izveidojas nesaprotams vārdu savienojums vai mūsu uztverē pat kaut kas nesakarīgs. Iztulko nu!

Ja, piemēram, kļūdījies vācietis atrodas auf dem Holzweg (uz koka ceļa), tad latvietis šajā situācijā ir uz nepareiza ceļa. Ja latvietim ir naudas kā spaļu, tad vācietim tās ir wie Heu (kā siens), bet abi tomēr pļāpā kā žagatas (schwatzen wie eine Elster) un nepacietībā abi sēž kā uz adatām vai uz karstām oglēm (sitzen wie auf Nadeln/auf glühenden Kohlen).

Gan latvietis, gan anglis, cenšoties atrast gandrīz neiespējamo, meklē adatu siena kaudzē (angl. look for a needle in a haystack). Cits piemērs. Gan latvietis, gan anglis uzloka piedurknes, kad sparīgi jāķeras pie kaut kā darīšanas (angl. roll (turn) up one’s sleeves), turklāt anglis vēl arī savelk uz augšu zeķes (pull up one’s socks), taču latvieti tāda zeķu raustīšana nebūt nevedinās uz sparīgu darbu sākšanu. Arī kādā nepatīkamā situācijā, kad latvietim kāds pāridarījums varētu būt kā pēdējais piliens, anglim tas būs pēdējais salmiņš (the last straw). Savukārt latvietis, izdzirdot par pēdējo salmiņu, varētu pat nopriecāties, jo tā būtu viņa pēdējā cerība.

Ja latvietis, būdams ļoti neapmierināts vai pat nikns par kāda cita rīcību/darbu, ir gatavs vainīgajam mazgāt galvu, tad krievs šajā situācijā dusmu izraisītājam nevis mazgās, bet gan galvu ziepēs (мылить голову). Lielos parādos iekļuvis latvietis žēlosies, ka ir parādos līdz acīm, krievs – līdz ausīm (в долгах по уши). To varētu saprast, jo acis un ausis cilvēkam atrodas apmēram vienā augstumā. Bet kā lai saprot to, ka abi, iestiguši dubļos, to daudzumu vērtē atšķirīgi? Latvietim dubļi ir līdz acīm, krievam – līdz ceļgaliem (грязь по колено). Taču skaidrs ir gan, ja latvietis un krievs ir labā noskaņojumā, nekas neuztrauc un ne no kā nav bail, tad abiem jūra ir līdz ceļgaliem (море по колено).