Valodas stili un to pazīmes

Savulaik valodniece Alise Laua rakstīja, ka ir svarīgi ievērot ne tikai vārda atbilsmi noteiktam saturam, bet arī leksikas (vārdu krājuma) izvēli kopumā. To nosaka teksta/runas stils un žanrs.

Valodnieks Jānis Rozenbergs norāda, ka valodas stils ir vēsturiski izveidojies valodas paveids, kura lietošanas izvēle ir atkarīga no komunikācijas satura, vides un runātāja vai rakstītāja attieksmes pret tiem.

Daudzi dažādu valstu zinātnieki, kas pētī stilistiku, atzīst, ka viens no stilistikas galvenajiem jautājumiem ir pētīt stilus, kas arī tiek darīts. Taču ir vērojama dažāda stilu izpratne, klasifikācija un terminoloģija.

Gan latviešu, gan krievu valodniecībā par visplašāk lietoto ir kļuvusi stilu klasifikācija atkarībā no stilu sabiedriskajām funkcijām. Saskaņā ar šo klasifikāciju aplūko šādus valodas stilus:

  • zinātniskās valodas stils;
  • lietišķo rakstu valodas stils;
  • publicistikas valodas stils;
  • sarunvalodas stils;
  • daiļliteratūras valodas stils.

Taču tulkam, tulkotājam ir jāapzinās, ka starp stiliem nav stingru robežu. Piemēram, publicistikā, it sevišķi XX gadsimta beigās un XXI gadsimta sākumā, ļoti plaši ir sastopamas visu funkcionālo stilu iezīmes, tai skaitā arī daudz terminu, internacionālismu, sarunvalodas vārdu un izteikumu, nereti tiek lietoti žargonismi, barbarismi u.c.

Lietišķo rakstu valodas stils

Lietišķo rakstu valodas stils ir oficiālo dokumentu stils valsts un pašvaldības iestādēs, sabiedriskajās, nevalstiskajās organizācijās, saimnieciskajos, kā arī fizisko personu oficiālajos darījumos (CV, iesniegums, pieteikums, paskaidrojums, līgums, darījumu vēstule, lēmums, pilnvara, ielūgums, sludinājums u.c.

Lietišķo rakstu valodas stila raksturīgākās pazīmes:

  • emocionāli neitrāli izteiksmes līdzekļi, piemēram, vārdi bez stilistiskas vai emocionāla nokrāsas; dokumentalitāte;
  • lietišķums;
  • izteiksmes līdzekļu ekonomija, t.i. izteikti lakonisks izteiksmes veids;
  • izteiksmes līdzekļu standartizācija, piemēram, standartizētas vārdkopas: darba kārtība, sastādīt aktu, iepriekš minētais;
  • bagātīgs terminu lietojums;
  • daudz īpašvārdu;
  • daudz faktu, skaitļu;
  • vienkārši teikumi, salikti saikļa teikumi;
  • iespraudumi: vārdi un konstrukcijas.

Zinātniskās valodas stils

Zinātniskās valodas stilu parasti lieto zinātniskajā un tehniskajā literatūrā (rakstīti teksti, referāti, zinātniska satura ziņojumi, sarunas par zinātnisku tematu, zinātniskas diskusijas, bakalaura darbsi maģistra darbi, tēzes, monogrāfijas, zinātniski raksti u.c.).

Zinātniskās valodas stila raksturīgākās pazīmes:

  • iepriekš pārdomāta informācija;
  • teksta loģiska struktūra;
  • valodas un rakstības normu stingra ievērošana;
  • monologa raksturs;
  • emocionāli neitrāli valodas izteiksmes līdzekļi, to skaitā neitrāla leksika;
  • specializētas terminoloģijas bagātīgs lietojums;
  • daudz internacionālismu;
  • precizitāte, skaidrība, loģika;
  • fakti, analīze, secinājumi, formulējumi, definīcijas;
  • apjomā plaši salikti teikumi, īpaši salikti pakārtoti teikumi;
  • iespraudumi – vārdi un konstrukcijas.

Publicistikas valodas stils

Publicistikas valodas stilu lieto laikrakstos, žurnālos, elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, publicistiska rakstura grāmatās, radio un televīzijas pārraidēs, dažādās runās, piemēram, preses apskats, intervija, reportāža u. c.

Publicistikas mērķi un uzdevumi nosaka valodas stilu, tāpēc publicistikas valodas stils izmanto gan zinātniskās valodas stila elementus, gan lietišķās valodas stila elementus. Publicistikas valodā nereti lieto arī daudz sarunvalodas stila elementus. Publicistikas valodas stils nav iedomājams arī bez daiļliteratūras valodas stila elementiem. Tādējādi var secināt, ka publicistikas valodas stils ir visu funkcionālo stilu savdabīgs apvienotājs.

Publicistikas valodas stila raksturīgākās pazīmes:

  • aktualitāte;
  • mērķtiecība;
  • konkrētība;
  • fakti, skaitļi, dati, citāti;
  • sava terminoloģija;
  • citu nozaru terminoloģija;
  • svešvārdi, internacionālismi;
  • daudz īpašvārdu (dažādi nosaukumi, personu vārdi);
  • saīsinājumi (abreviatūras, piemēram, PTO, ES, NVS);
  • frazeoloģismi;
  • dažādas teikumu konstrukcijas;
  • emocionāli ekspresīva leksika;
  • tēlainās izteiksmes līdzekļi (metaforas, salīdzinājumi, alegorijas u. c.).